Par Lesteni, baznīcu, draudzi, pagastu, brāļu kapiem, cilvēku likteņiem, 2016.gadā iznāca grāmata LESTENES STĀSTS LATVIJAI. ŠODIEN UN MŪŽĪBĀ. Grāmatā ir daudz faktu, cilvēku atmiņu stāstījumu un attēlu par Lesteni. Draudzes ceļš laikmetu griežos nav bijis viegls, bet atjaunotne notiek un turpinās. Grāmatas autors ir Arnis Šablovskis. Ievadā viņš raksta: “Īpaši grūtos laikos katrai tautai rodas vajadziba pēc pārlaicīga skaistuma brīnumainajam izpausmēm., kas apliecina Radītaja žēsirdību, labestību, spēju piedot panākt izlīdzinājumu. Pēc kā tāda, kas patiesi iedvesmo cilvēka dvēseli.” Grāmata ir veltījums Lestenei, tās atdzimšanai un ziedojumu ceļā savāktā nauda par šo grāmatu ir daudz devusi Lestenes baznīcas atjaunotnei.
Grāmatā ir publicēta arī draudzes mācītāja Jāņa Vilhelma Lukša (02.02.1904. – 14.03.1982 ) runa 1943. gada Lielajā piektdienā. Runā skarta būtiska tēma. Kas vainīgs Jēzus ciešanu gaitā? Un dota atbilde – visi esam vainīgi, kā arī dots aicinājums grēku nožēlošanai un ceļam gaišākā cilvēciskumā pēc tam. Par Lesteni savulaik rakstījuši un runājuši daudzi kultūras cilvēki, to skaitā noteikti jāmin Imants Lancmanis un Māra Zālīte.
MĀRAS ZĀLĪTES RUNA
Lestenes baznīcas atjaunošanai veltītajā labdarības koncertā
2012. gada 3.decembrī Lestenes baznīcā
Ak, Svētā Lestene!
Reiz, un mūžības priekšā – pavisam nesen, Lestenes baznīca bija visgreznākā un visskaistākā baznīca Kurzemē. Reiz, un mūžības priekšā – pavisam nesen, Lestenes baznīcas interjers bija unikāls sakrālās mākslas brīnumdarbs ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas mērogā. Mana māte līdz pat šai dienai atmiņā glabā neizdzēšamu iespaidu, ko, mazs bērns būdama, izjutusi, piedaloties kādās kristībās. Baznīca mirdzējusi zeltītā godībā. Ērģelēm ieskanoties, daudzkrāsainās figūras atdzīvojušās, eņģeļiem plīvojuši spārni, raisot sajūsmu un pacilātību ikvienā dvēselē.
Nostāsts vēsta, ka Lestenes baznīcēni 18. gadsimta sākumā, izdzirdot ērģeļu brīnišķās skaņas un ieraugot, kā atdzīvojas kokā grieztie krāsainie tēli, mākslas dievišķo saskaņu un vareno spēku izjūtot, esot metušies ceļos un saukuši – Ak, svētā Lestene!
Ak, svētā Lestene! – šis mākslas brīnuma un dievbijības raisītais izsauciens, apliecinot noturīgu tautas vēsturisko atmiņu, dažādās intonācijās joprojām ir dzīvs un tiek lietots šajā apkaimē.
Ak, svētā Lestene! Tavas sijas, tavas sienas, tavi pīlāri, tavas velves ir piedzīvojušas cilvēka dvēseles visdzidrākās gaviles, grēka atdzīšanu, piedošanu, šķīstīšanos un pārpasaulīgu prieku.
Ak, svētā Lestene! Tavi senie mūri ir piedzīvojuši arī vislielāko postu. Tu esi bijusi karalauka šausmu lieciniece. Zeme tev visapkārt ir asinīm slacīta. Tā ir zeme, kur lietas mūsu tēvu un brāļu asinis. Zeme, kur divu naidīgu un noziedzīgu lielvaru izmantoti, cīnījušies arī tēvs pret dēlu, arī brālis pret brāli. Viens pret otru, bet katrs par savas zemes brīvību. Tas ir vislielākais posts, ko tu esi piedzīvojusi. Tu pati, ak, svētā Lestene, esi joprojām nesadzijusi, vaļēja kara brūce.
Ak, svētā Lestene! Tu esi piedzīvojusi, kā vara, kam svētums bijis svešs, kā vara, kas Dieva nepazīst, ir tevi demolējusi un zaimojusi. Ārdījusi un grāvusi. Bradājusi tavus eņģeļus kājām, aplauzusi viņu zeltītos spārnus, salauzusi ērģeles – tavu skanošo sirdi.
Ak, svētā Lestene! Cerams, ka tu esi piedevusi tiem, kas nezināja, ko viņi dara. Tāpat arī tiem, kas tika piespiesti smagu sirdi ierīkot tavās sienās īstu velna riju, tādējādi, iespējams, paglābdami tevi no vēl lielāka posta.
Ak, svētā Lestene! Tu esi pateicīga tiem, kas, glāba to, kas vēl glābjams. Varbūt vēl šodien kādā apkārtnes šķūnī vai pagrabā glabājas kaut kas tev piederīgs. Tavu svētumu glāba mākslinieks Jurģis Skulme. Glāba Tukuma muzejs, glāba un joprojām Rundāles pilī tavu svētumu glabā Imants Lancmanis.
Ak, svētā Lestene! Vai tā nav laime, ka glābēju izrādījies vairāk nekā postītāju? Ir saglabājusi es ap 80 procentu tavas godības. Pārējo ir iespējams atjaunot. Tava draudze, ak, svētā Lestene, desmit gados ir izdarījusi neiedomājami daudz. Visu cieņu šim darbam! Un tomēr – atjaunot tevi visā krāšņumā iespējams tikai ar visas tautas kopīgiem spēkiem. Ja visa tauta simboliski kļūtu par tavu draudzi. Tad tu spētu atdzimt, un pavisam drīz. Soli pa solim.
Ak, svētā Lestene! Mēs esam te sanākuši, vēloties atjaunot tavu godību un aicinot šajā kopīgajā mīlestības darbā iesaistīties visus labas gribas cilvēkus.
Ak, svētā Lestene! Mēs esam te pulcējušies, lai atjaunotu tavu skaistumu un lūgtu piedalīties šajā dziedinošajā misijā ikvienu, kas to spēj. Pat, ja tu, ak, svētā Lestene, pārestību nocietinājusies, teiktu, ka tev tas nav vajadzīgs, mēs atbildētu – tas vajadzīgs mums pašiem! Mums pašiem ir vajadzīga mūsu svētā Lestene! Mums vajadzīga tevis dziedināšana, jo tā būs dziedinoša arī mums. Mums vajadzīga kopīga griba, nesavtība un patriotiska atbildība, un tu mums palīdzēsi to izjust un izkopt.
Lai baznīca mirdzētu atkal zeltītā godībā. Lai ērģelēm ieskanoties, daudzkrāsainās figūras atdzīvotos, eņģeļiem plīvotu spārni, raisot sajūsmu un pacilātību ikvienā dvēselē. Mums tas ir vajadzīgs!
Lai izdzirdot ērģeļu brīnišķās skaņas un ieraugot, kā atdzīvojas kokā grieztie krāsainie tēli, mākslas dievišķo saskaņu un vareno spēku izjūtot, mēs čukstētu – Ak, svētā Lestene! Mums tas ir vajadzīgs! Mēs zinām, ka tas ir iespējams.
/ Māra Zālīte /