Lestenes baznīca, kaut arī nepieder pie senākajiem Kurzemes dievnamiem, savā trīssimt gadu ilgajā pastāvēšanas laikā iemantojusi izcila arhitektūras un dekoratīvās mākslas pieminekļa slavu.
Līdz 17. gs. otrajai pusei Lestenē saimniekoja Jaunpils muižas īpašnieku fon der Rekes dzimta un savas baznīcas te nebija. Situācija mainījās tikai 1669. gadā, kad Lestenes muižu nopirka poļu armijas pulkvedis, bijušais hercoga Jēkaba sūtnis Francijā Georgs fon Firkss. 1670. gadā viņš uzsāka plašus celtniecības darbus muižas kompleksā, nodibināja baznīcu un pastorātu. Baznīcas dibināšana gan vairāk bija simbolisks akts, jo pati baznīca tā arī netika uzcelta. To pierāda kaut vai fakts, ka pirmais mācītājs – Jakobs Kristiāns Gercs Lestenē sāka strādāt tikai 1700. gadā.
Baznīcas celtniecība acīmredzot tika uzsākta tikai 17. gs. pašos pēdējos gados. 1700. gada septembri namdara Hansa Mihela Šrēdera vadībā jau bija pabeigta baznīcas jumta konstrukcija. 1703. gadā Lestenes baznīca jau minēta kā jaunuzcelta, taču segta vēl ar salmu (tātad pagaidu) jumtu.
Lestenes baznīca būvēta ļoti vienkāršas formas ar gludi apmestām sienām zem stāvā kārniņu jumta un masīvu, kvadrātisku torni rietumu galā. No daudziem citiem lauku dievnamiem, kas šādā izskatā Kurzemē celti jau kopš Gotharda Ketlera laikiem, tā atšķiras ar visai iespaidīgiem izmēriem un lielajiem, gotiski spraišļotajiem logiem. celtnes dominante bija tās torņa smaile. kas, ja ticam teiksmām – sava augstuma dēļ spējusi maldināt pat jūrasbraucējus.
Torņa smaile tika sagrauta 1747. gadā, kad tajā iespēra zibens. Ugunsgrēkā sakusušo zvanu atlēja no jauna vēl tā paša gada beigās, tā uzrakstā iemūžinot bēdīgā notikuma aprakstu. Torņa smaili jau krietni pieticīgākā veidā atjaunoja tikai Ferdinanda Ulriha fon Firksa laikā 19. gs. sākumā.
Pretstatā baznīcas skarbajai ārienei, tās interjers bija pārsteidzoši grezns. Pilastriem rotāti pīlāri dalīja telpu trīs jomos, kurus sedza skaistas krusta un zvaigznes velves. Bez sarežģīta profila dzegām un citiem tektoniskiem elementiem interjera barokālo noskaņu kāpināja stukā veidoti zeltīti kapiteli, arku slēdzējakmeņi un velvju ribojuma krustpunktos izveidotas rozetes. Uz vienas no tām, kas bija veidota kā eņģeļu galviņu ietverta kartuša, atradās gadaskaitlis “1704”, kas norādīja laiku, kad notikusi baznīcas interjera izveide.
Lestenes baznīcas iekārta izgatavota laikā no 1704. līdz 1709. gadam. Šī iekārta, kuras autors ir slavenais Ventspils kuģu būvētavas koktēlnieks Nikolass Sēfrens Jaunākais (1660 – 1710), iegājusi mākslas vēsturē kā izcilākais Latvijas baroka laikmeta kokgriezuma ansamblis. Tās unikalitāte izpaudās ne vien kokgriezumu kvalitātē, bet īpaši tajā apstāklī, ka visi iekārtas priekšmeti izgatavoti vienlaikus ar celtnes iekštelpas apdari. Salīdzinot ar citām Latvijas baznīcām, kuru iekārtas komplektētas galvenokārt pakāpeniski atsevišķu dāvinājumu ceļā, šī ir viena no nedaudzajām, kas veidota jau kā stilistiski vienots, nobeigts ansamblis.
Lestenes altāra retabls – milzīga, turpat 10 m augsta trīsstāvu būve apmēram 30 apaļskulptūrām un ciļņiem, bija viens no lielākajiem Latvijā. Ja izmēru ziņā ar to vēl varēja konkurēt atsevišķu Latgales baznīcu mūrētie altāri, tad mākslinieciskās piesātinātības un kokgriezumu bagātības ziņā tam Latvijā nebija līdzvērtīga. Kā izņēmumu var minēt vienīgi Sēfrensa 1697. gadā griezto Liepājas Sv. Annas baznīcas altāri, kas būtībā bija Lestenes retabla prototips.
Līdzīgi kā Annas baznīcā, arī te altāra centrā tika ilustrētas traģiskākās Jaunās Derības lappuses – “Krustā sišana” un “Kapā guldīšana”. Atšķirīgi veidots bija vienīgi trešais stāvs, kur “Debesbraukšanas” cilni aizstājusi ažūra “Glorija” (liesmojošas saules motīvs). Pārējo dalu aizpildīja eņģeļu un apustuļu figūras, kuru atribūti zinātājam ļāva nekļūdīgi atpazīt konkrēto personāžu. Abstraktie evaņģēliju tēli te it kā atdzīvojās, ieguva reālistiskus, gluži taustāmus vaibstus. Lestenes altāris patiesībā bija vesela skulptūru galerija, kuru bagātīgi lietotais baroka ornaments (akantlapu un lauru vītnes, ziedu un augļu festoni, pušķi u.tml.) sakausēja košā, neikdienišķā mākslas parādībā.
Patiesi unikāla bija arī Lestenes baznīcas kancele, kuras podija un uzejas margu ciļņos bija izmantotas alegoriska satura kompozīcijas. Šajos ciļņos, kam par paraugu bija kalpojušas 17., 18. gs. populārās simbolu un emblemātikas grāmatas, nosacītu tēlu un simbolu valodā bija iemiesoti dažādi kristīgās morāles postulāti. Tā burbuļu pūtējs ar smilšu pulksteni simbolizēja bez īstas morāles nodzīvotā laika bezjēdzību; bites, kas aplido rožu krūmu – mācīja ņemt no Dieva vārdiem tikai labo, līdzīgi bitēm, kas vāc medu u.tml…
Īpašu vietu Lestenes iekārtā ieņēma ērģeļu prospekts, kas pārstāvēja Latvijā reti sastopamo Hamburgas tipu ar stabuļu izvietojumu divos plānos.
Pašas ērģeles ar 33 reģistriem 1707. gadā izgatavoja Liepājas ērģeļbūvētājs Korneliuss Rēneuss. 1847. gadā cits Liepājas ērģeļbūvētājs Kārlis Hermanis ērģeles papildināja ar vēl 10 reģistriem, bet 1873. gadā senais instruments tika aizstāts ar jaunu. Tiesa, neviena no pārbūvēm neskāra prospektu, kas izmēru un mākslinieciskās piesātinātības ziņā neatpalika no altāra. Stabuļu vertikālie ritmi piešķīra prospektam stabilas, organizētas formas, savukārt daudzās muzicējošās eņģeļu figūras vērta to līdzīgu fantastiskai, apdzīvotai celtnei. Starp eņģeļu figūrām, kas ar taurēm, lautām, timpāniem un stabulēm rokās simbolizēja ērģeļu kā dievišķa mūzikas instrumenta ideju, atsevišķas figūras, izmantojot vienkāršus mehāniskus pievadus, bija veidotas kustīgas. Par to, kādu iespaidu uz sava laika dievlūdzējiem atstāja šī asprātīgā ietaise, vēsta vairākas teikas.
Viena no teikām stāsta, ka ērģeles taisījis kāds vietējais jauneklis, kuram par šo darbu apsolīta brīvība un muižas īpašnieka audžumeitas Marijas roka. Kad darbs bijis galā, jauneklim izdūruši acis, lai viņš nespētu uztaisīt citas – pārākas ērģeles. Tā aklais meistars lūdzis atļauju nospēlēt iesvētīšanas dievkalpojumu. Brīnumaino ērģeļu satriekti, dievlūdzēji metušies ceļos un saukuši: “Ak, svētā Lestene!” (Šis izteiciens saglabājies līdz mūsu dienām.) Pēc dievkalpojuma jauneklis ērģelēm kaut ko padarījis – tās vairs nav darbojušās un neviens nav mācējis tās arī salabot.
Citā variantā šī pati teika vēsta, ka abi jaunieši gan laimīgi saderināti, taču laulāšanas brīdī baznīcā ienācis kāds mēra slimnieks. Visi klātesošie aplipuši ar ļauno sērgu un drīz vien miruši. Šī teika sasaucas ar vēsturisko patiesību, jo Lestenes iekārta patiešām bija Sēfrensa Jaunākā pēdējais darbs. Viņš mira 1710. gada lielajā mērī.
Iespējams, ka tieši Sēfrensa nāve kļuva par iemeslu tam, ka netika pabeigta jau uzsāktā iekārtas krāsošana un tā gandrīz pusgadsimtu nostāvēja puskrāsota. Gaiši pelēko krāsojumu ar zili un zaļi “marmorētām” kolonnām un bagātīgo zeltījumu iekārta ieguva tikai 1754. gadā.
Ar kanceli kompozicionāli bija saistīts arī biktssols. Šādi protestantiskā tipa biktssoli Latvijā 17., 18. gs. bija plaši izplatīti un vēl tagad saglabājušies virknē Kurzemes baznīcu – Apriķu, Vecpils, Kandavas, – taču Lestenes biktssols izcēlās to vidū ar uzbūves skaidrību un kokgriezumu daudzveidību. Kopējā ieeja biktssolā un kancelē bija veidota grezna portāla veidā, kura apdarē bez Sēfrensam raksturīgā ornamenta bija izmantots arī tāds rets motīvs kā vāzē izkārtotu ziedu buķete.
No kādreizējā baznīcas inventāra atzīmējami Jelgavas sudrabkaļa Mihaela Rēla 1710. gadā kaltais vīna kauss ar patēnu, divi ar zeltu un sudrabu izšūti samta upura maki (viens – 1703), Jelgavas meistara J.H.Glandorfa kaltais upurmaks ar Firksu un Bēru ģerboņiem (18. gs. vidus) un 19. gs. vidū darināta sudraba kristāmbļoda. No lielākajiem baznīcas priekšmetiem minamas vēl divas provinciālas rokoko formās grieztas epitāfijas. (Karlam un Ferdinandam Firksiem, 18. gs. b.), bēru karogs ar gleznotu Ferdinanda fon Firksa portretu (1794. g.), četri ar ādu tapsēti atzveltnes krēsli (17. gs.?) un divas melni krāsotas līķu nestuves no baznīcas celšanas laika. Īpaši jāatzīmē pie kanceles piestiprinātais smilšu pulkstenis ar četriem laika rādītājiem.
No vairāk nekā desmit mācītājiem, kas kalpojuši Lestenē baznīcas pastāvēšanas laikā, nevar neminēt Karlu Fridrihu Vatsonu (1777 – 1826), kas darbojies te no 1805. līdz 1820. gadam. Viņš pazīstams kā nozīmīgs Latvijas kultūrvēstures pētnieks un viens no pirmajiem latviešu laikraksta “Latviešu Avīzes” dibinātājiem.
Par traģisku pagrieziena brīdi baznīcas vēsturē kļuva 1945. gads, kad izdega dievnama tornis un artilērijas apšaudē ievērojami tika bojātas pārējās celtnes daļas. Kaut arī tūlīt pēc kara tika salabots jumts un novērsta celtnes tālāka bojāšanās, baznīcas stāvoklis arvien pasliktinājās. 1961. gadā Lestenes draudzei aizliedza turpmāk noturēt dievkalpojumus. Pamestajā celtnē sākās nesodīta iekārtas demolēšana un izvazāšana. 1963. gadā nodega baznīcas jumts un ēkas stāvoklis kļuva kritisks, Tajā tika iebūvēta kalte un klēts. Neatgriezeniski sapostītā iekārta savukārt tika demontēta un pārvesta uz Tukuma, vēlāk Rundāles pils muzeju. Baznīca kā vienots kultūrvēstures un mākslas ansamblis beidza pastāvēt.
Būvvēstures apskats
1669. gada 5. jūnijā Jurgens Georgs fon Firkss nopērk no Fridriha fon Rekes Jaunpils draudzē ietipstošo Lesteni.
1670. gadā G. fon Firkss veic plašus celtniecības darbus muižā un dibina pastorātu. Arhīva materiālos ir pieņēmums, ka šajā gadā likts baznīcas pamatakmens, iesākot ēkas būvi laikā no 1700. līdz 1709. gadam. To pabeidza Kārlis Fridrihs fon Firkss. Baznīca ieguva greznu iekārtu, ko izgatavoja viens no izcilākajiem Latvijas baroka koktēlniekiem, meistars no Ventspils, Nikolass Sefrenss.
1700. gada septembri pabeigta jumta konstrukcija (namdaris Hans Mihaels Šrēders). Vismaz līdz 1703. gadam jumts paliek segts ar salmiem. Šajā laikā darbu sācis pirmais dokumentāli zināmais Lestenes mācītājs Jakobs Kristiāns Gercs.
1707. gadā Dancigas meistars Kornēliuss Rāneuss izgatavojis baznīcai t.s. Hamburgas tipa ērģeles.
1740. gadā liets baznīcas zvans.
1747. gadā no zibens spēriena nodeg sākotnējais tornis. Vai tas bija kā augsta smaile, nav zināms. Ugunsgrēkā cieta zvans, ko tajā pašā gadā pārlēja Jelgavā E. Fr. Fehtera darbnīcā.
1754. gadā veic iekšdarbus, kuru laikā, iespējams, krāso sienas un iekārtu.
No 1805. līdz 1820. gadam par mācītāju Lestenē kalpo Karls Fridrihs Vatsons (1777. – 1826.) – pazīstams Latvijas kultūrvēstures pētnieks, viens no pirmajiem laikraksta “Latviešu avīzes” dibinātājiem.
19. gadsimta sākumā Ferdinanda Ulriha Firksa laikā torņa smaili atjauno daudz zemāku.
1834. gadā ērģeles restaurē Liepājas meistars Hermanis, tās papildinot ar 10 reģistriem.
1873. gadā par 1200 sudraba rubļiem ērģeles nomainītas ar jaunu instrumentu (meistars no Jēkabpils Veisendorfs).
1890. gadā baznīcā notika plaši atjaunošanas darbi. Iespējams remontēts arī torņa jumts.
Draudzes telpa ieguvusi jaunu dekoratīvu krāsojumu pilastru marmorizējumu un velvju dekoratīvu krāsojumu.
1928. gadā Ē. Gaiķis veicis vērtīgu un labas kvalitātes foto fiksāciju interjera iekārtai. Materiāli glabājas PDC arhīvā.
1930. gada 15. oktobri Pieminekļu valde uzņem valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā Lestenes baznīcas kanceli, altāri, bikts solu, ērģeles un griestu rozeti torņa 1.stāvā.
1944. gada beigās un 1945. gada janvāri pie Lestenes notika ilgstošas un smagas kaujas.
1944. gada 5. februārī ieraksts baznīcas Viesu grāmatā: pl. 15.05. “Nodega tornis un puse no zvana sakusa.” 17. februāri “sašāva dreikambari” (ģērbkambari). 19. februāri “sašāva altāra prospekta vienu pusi”.
Sašautais tornis līdz 1967. gadam stāvēja ar atsegtiem mūriem, tikai ar 1. stāva velvi. Pašai ēkai neskaitāmās vietās sašāva apmetumu, zuda relatīvi daļa no sīkrūšu stiklojuma. Daudzviet tika bojāti kārniņi, un vietām arī jumta konstrukcija.
1947. gadā baznīcas iekārta: retabls un ērģeļu prospekts vēl bija gandrīz saglabājušies. Uz torņa vēja rādītājs ar karodziņu, kurā celšanas gada skaitlis. Virs tā kalts ažūras “zieds”.
1948. gadā jau bija zudušas visas ērģeļu stabules.
1949. gada augustā arhitekte Ž. Šterna zīmējusi 1. stāva plānu un fasādes.
1953. gada zīmēts baznīcas plāna uzmērījums.
1962. gadā Lestenes draudze pārtrauc savu darbību. Baznīcu iekļauj valsts arhitektūras pieminekļu sarakstā (Nr. 671).
1963. gadā pāri ceļam esošajā pienotavā izceļas ugunsgrēks, kā rezultātā nodeg ari 1700. gadā būvētais jumts.
1964. gada 23. oktobri ēku nodod lietošanā kolhozam “Lestene”. Sakarā ar paredzamo ēkas pārbūvi, tās iekārtu sāk demontēt. Daļu kokgriezumu, galvenokārt no ērģeļu prospekta, novieto bijušajā Pūres baznīcā, kur tie tiek daļēji bojāti.
1966. gada 12. jūnijā pēc Rundāles pils muzeja ekspedīcijas sākas baznīcas iekārtas atlieku glabāšanas process. No Lestenes un Pūres uz Rundāles muzeju pārveda visus vēl esošos iekārtas fragmentus.
1966. gadā izstrādāts un 1967. gadā realizēts projekts ievērojamai baznīcas pārbūvei tās vēsturē. Baznīcu pārveido par graudu kalti. Pēc šī projekta uzceltā baznīcas kore ir 3 metrus zemāka par sākotnējo. Torni ierīko 50 m3 ūdens rezervuāru, ciemata ūdens apgādei. Draudzes zāles iekštelpu sadalīja mūra siena, kuras pamatu iebūvēšanas laikā ievērojamās platībās pārraka zemgrīdas daļu ar apbedījumiem un pagrabiem. Esošā torņa jaunās konstrukcijas būvētas šajā laikā. Vēja rādītājā attēloti ēkas celšanas un rekonstrukcijas gadi ”1670. –1967.”. Atslēgas forma simbolizē ēkas jauno funkciju: “klēts atslēga – graudu sabērtuvē”. Kaltes iebūvēšana bija tikai noslēdzošais baznīcas postīšanas posms kopš 2. pasaules kara laika. 20 gados bija neatgriezeniski iznīcinātas ievērojamas kultūras vērtības.
1968. gadā Lestenes iekārtu saglabājušās daļas nonāca Rundāles pils muzejā, kur beidzot tiek detalizēti inventarizētas un vēlāk konservētas.
No 1982. gada maija Rundāles pils muzejā iekārtota pastāvīga Ventspils koktēlnieka darbu ekspozīcija ar Lestenes iekārtas fragmentiem.
Papildus informācija: